Marija Montesori izveidoja unikālu bērna pašattīstības sistēmu speciāli sagatavotā attīstošajā vidē.
Romas universitātē viņa studēja dabaszinātnes. Tur viņa arī izdarīja savu profesionālo izvēlē – bērnu ārsts. 1896.gada pabeidza Romas universitāti un bija pirmā sieviete, kas ieguva doktora grādu.
Strādājot universitātes klīnikā, Montesori guva pirmo pieredzi darbā ar bērniem. Viņa strādāja ar bērniem ar īpašām vajadzībām, bērniem invalīdiem, atpalikušajiem bērniem. Tolaik neviens ar šiem bērniem īpaši nenodarbojās, nevirzīja tos uz priekšu. Pēc ēšanas lielāka daļa bērnu vārtījās pa grīdu un no maizes taisīja bumbiņas. Bērni bija atstāti paši sev. Nekas nevarēja viņus aktivizēt uz pozitīvām un lietderīgām darbībām. Apkārtēja vide arī nestimulēja šo procesu Šie skati dziļi iespaidoja Mariju Montesori. Viņa nostiprināja domu, kas vēlāk kļuva par viņas pedagoģiskās teorijas pamatnostādni, ka bērniem gan slimiem, gan veselie ir nepieciešama specialā, radošā vide, kur būs koncentrētas visas zināšanās par pasauli, kas caur cilvēces svarīgākajiem domas sasniegumiem būs pieejami bērnam.
M. Montesori sāka nodarboties ar bērnu, kam ir attīstības traucējumi, ārstniecību un apmācību. Pilnībā pārņemta ar ārstniecības problēmām un bērnu apmācību, kuriem ir attīstības traucējumi, Marija Montesori iepazinās ar franču psihiatra E.Segena un G.Itara darbiem un pārņēma ,, pedagoģiskās ārstniecības’’ ideju par dažādām slimības formām. Montesori padziļināti uzsāka pētīt un studēt pedagoģiju un psihiatriju. Kaut gan lielāko uzmanību viņa pievērsa antropoloģijai un tieši tai daļai, kas skāra cilvēka attīstības evolūciju jautājumus un dabas faktorus, kas ietekmēja bērna prāta attīstību.
1904.gada viņai piedāvāja ieņemt amatu Romas universitātes antropoloģijas katedrā, kuru viņa arī pieņēma, jo tas ļāva Marijai turpināt savus pētījumus. Katedras ietvaros viņa veica dažādus antropoloģiskos pētījumus pedagoģijas jomā. Lai padziļinātu savas zināšanas pedagoģijā, kas, savukārt, palīdzētu antropoloģiskos pētījumos, M.Montesori papildus studēja pedagoģiju koledžā. Šajā laikā Marija Montesori formulēja savas pedagoģijas pamatus, izstrādāja jaunu oriģinālo sensorisko bērna attīstības metodiku. Viņa daudz strādāja ar Segena didaktisko materiālu. Pilnveidoja un papildināja to. Montesori nebaidās nākt klajā ar ļoti pārsteidzīgiem apgalvojumiem, piemēram, viņa uzstāja, ka bērnam pirmsskolas vecumā vairāk interesē rakstīšana nekā lasīšana. Viņa krasi kritizēja pastāvošo izglītības sistēmu par to, ka tā pilnīgi ignorē bērna vajadzības.
Savus pārsteidzīgus secinājumus viņa radīja arī praktiski.Ar laiku Marija Montesori ir izstrādājusi savu pedagoģisku sistēmu un 1907.gada 6.janvārī tika atvērts pirmais ,, Bērna nams” „Casa dei Bambini” , kura darbība bija pilnīgi izveidota, balstoties uz Montesori pedagoģijas principiem. Tās bija pārbaudījums Marijas Montesori izstrādātai sistēmai. Šajā iestādē viņa bija vadītāja un visu iekārtoja tā, lai dažāda vecuma bērni tur justos omulīgi un ērti. Šī nama atvēršana nebija Montesori pētījumu galarezultāts, bet gan līdzeklis turpmāko pētīju veikšanai.
Marijas Montesori izstrādātā sistēma izturēja pārbaudi un sākot ar 1909.gadu Montesori pedagoģijas metodiku sāka aktīvi realizēt dzīvē. Tika atvērti daudzi nami, kas darbojas pēc šī principu visā pasaulē. Tika atvērti kursi pedagogiem. Marija Montesori pati konsultēja speciālistus no Londonas, Parīzes, Barselonas utt.
1929.gada Marija Montesori kopā ar savu dēlu atver Starptautisko Montesori asociāciju, kas darbojas arī mūsdienās.
Otrā Pasaules kara laikā Montesori bija Indijā, kur nodarbojās ar sava pedagoģijas principa popularizēšanu arī tur. Indijā Montesori pavadīja septiņus gadus un apmācīja vairākus tūkstošus pedagogu.
Montesori pedagoģijas pamatprincipi
- Uztvert bērnu kā personību un pilnvērtīgu cilvēku
- Palīdzēt attīsties bērna vajadzībām, tam tiek dota telpa brīvai izvēlei, palīdzēt bērnam patstāvīgi domāt un darboties
- Dot bērnam iespēju sekot savām paša mācīšanās spējām, jo bērni nevēlas mācīties kaut ko, bet gan noteiktā laikā noteiktas prasmes (sensitīvās fāzes)
- Palīdzēt bērniem pārvarēt grūtības, nevis izvairīties no tām
Brīva darbošanās
… ir Montesori pedagoģijas kodols. Bērni paši izvēlas, ar ko nodarbosies. Montesori materiāls, kurš bērniem vienmēr ir pieejams, un skolotāja novērojumi palīdz bērniem izvēlēties ar kuru no materiāliem darboties.
Tad bērns pats izvēlas darba ritmu un darbošanās ilgumu, kā arī to vai viņš vēlas darboties viens vai kopā ar citiem, vai viņš vēlas mācīties vai rotaļāties.
Brīvā izvēle bērnos rada disciplīnu. Tā nāk no bērna un nav audzinātāja izvirzīts nosacījums. Montesori bērnu mājā katrs, kurš pirmo reizi redz mierīgo darba atmosfēru, izmantojot Montesori metodi, ir izbrīnīts.
Montesori skolotājs
… ir palīgs patstāvīgas personības attīstībā. Kad nepieciešams skolotājs dod padomu un palīdz bērnam pašam veikt uzdevumu. Skolotājs pacietīgi strādā ar bērnu un skaidro materiālu pielietojumu un atbalsta bērnu, ja tam nepieciešama palīdzība. Skolotājs veido arī bērnu attieksmi pret apkārtējo vidi un materiālu.
Montesori izstrādātas metodes priekšrocība ir tajā aspektā, ka viņa savas atziņas veidoja nevis uz teorētiskās bāzes, bet gan uz praktiskās pieredzes. Viņa ilgstoši un intensīvi novēroja bērnus dabiskajos apstākļos un uz novērojumu pamatiem izdarīja secinājumus.
Montesori pārsteidzošie atklājumi par bērniem apstiprināja viņas atziņu, ka bērns ir ne tikai savas personīgās dzīves veidotājs kā bioloģiska būtne, bet arī tās garīgais īstenotājs kā kulturāla būtne. Gluži tāpat kā bioloģiskā spektra jomā ir apgalvojums, ka neviens ,, nevar augt bērna vietā”, arī garīgajā sfērā bērns pats ir sevis veidotājs un neviens nedrīkst to traucēt.
Montesori savas audzināšanas metodes skaidrojumā lieto specifiskus jēdzienus, tādus kā absorbējušais gars, sensibilitātes periodi utt. M.Montesori pauž tādu filozofisko ideju, ka bērns piedzimst ļoti nevarīgs kā cilvēka dvēseles embrijs – maigs un trausls. Šajā embrijā ir cilvēka dvēseles tīrā būtība, kamēr pieaugušie ir ārkārtīgi komplicēti. Īpašu embrionālo stadiju bērns dzīvo ārpus mātes klēpja. Šo stadiju bērna attīstībā Marija Montesori nosauc par garīgo embriju. Garīgajam embrijam piemīt garīgo impulsu spēja. Šos garīgos impulsus Montesori arī sauc par bērna absorbējošo garu. Tātad ar absorbējošo garu Montesori saprot būtisko spēku, ar kuru notiek intensīva pievēršanās pasaulei, sākotnēju neapzināta, refleksijas un kritikas nespējīga. Precīzāk – ar jēdzienu bērna absorbējošais gars viņa saprot bērna garīgo spēku vai spēju vispusīgi uztvert apkārtējās pasaules iespaidus un nenogurstoši tos savākt un uzkrāt zemapziņas dziļumos. Šajā periodā bērns ,,iesūc” visu pieejamo informāciju, pat tādu, kuru viņš neizprot. Tādējādi Montesori atzīmē, ka šīs periods ir nozīmīgs bērna attīstībā. Bērns nenogurstoši savāc visu informāciju un uzkrāj to zemapziņas dziļumos. Nekad vairs savā dzīvē cilvēks nespēj tik viegli, sekmīgi un bez zaudējumiem mācīties kā absorbējošā gara laikā.
Taču jāsecina, ka unikāla spēja nenogurstoši uztvers informāciju neilgst mūžīgi, bet ar laiku mazinās līdz pilnīgi izzūd. Laikā, kad bērnu veido pavisam atvērtas iespējas noteiktu saturu uztverei, atvērtās iespējas arī mazinās. Tādējādi, absorbējošais gars pats sevi pamazām noārda, un , kad bērns otrajā vai trešajā gadā nonāk pie apziņas un saka ,,es”, absorbējošais gars ir jau zudis par labu progresīvajai apziņas atmodai.
Rūpīgi pētot bērna attīstību Montesori nonāk pie oriģinālā un svarīgā atklājuma savā mācībā. Bērna attīstība nav haotisks process, bet gan iekšējam plānam sekojoša dinamiski mainīga, mērķtiecīga interese. Šos procesus M.Montesori nosauca par ,, sensitīvajiem periodiem”. Viņa ar to apzīmē iekšienē mostošos spēcīgos dzinuļus, kuri ir virzīti uz kādu pavisam konkrētu priekšmetu vai kultūras attieksmi. Šāda sensitīvā perioda laikā bērns jūt sevī motivāciju kādam mērķtiecīgam mācību procesam; un tad viņš mācās ar prieku un nenogurstoši izturību un neatkāpjas, pirms nenonāk līdz iecerētajam rezultātam. Tāpēc Montesori nonāk pie secinājuma, ka bērnu attīstība jāvirza saskaņā ar šo periodu īpatnībām. Montesori veica pētījumus un atklāja šo sensatīvo periodu atbilstību vecumam, proti, izpētīja kādā vecumā kādas bērnam ir intereses, ko viņš grib iemācīties.
Bērnam ir nepieciešama īpaši iekārtota vide. Bērna videi jābūt tādai, kas nodrošina viņam visu un kurā viņš jūtas omulīgi. Bērns ierodas kultūrlietu pasaulē, kuru gadsimtos radījuši pieaugušie cilvēki. Bērnam tā galvenokārt ir mākslīga pasaule, jo to iekārtoja pieaugušie, piepildot to ar dažādām lietām un priekšmetiem, kas ir vai nu par lielu vai nu par mazu bērnam. Tā kā kultūrlietu saturs bērnam neeksistē, ap viņu valda lietu haotiska pārpilnība. Bērns mēģina šajā lietu pasaulē darboties, tāpēc bieži vien uzskata, ka bērns pēc būtības ir nekārtīga būtne, jo šī darbošanās pēc pieaugušo domām izraisa nekārtību. Taču Montesori ievēroja, ka bērns vāc priekšmetus un sakārto tos telpā pēc sava prāta – pats iekārto sev vidi. Šī vide tika nosaukta par bērna pašiekārtošanas vidi. Marija Montesori konstatēja, ka bērnam piemīt raksturīga kārtības mīlestība. Izvēloties un sakārtojot lietas ap sevi, bērns izveido sev orientierus vidē, kas nepieciešami viņa tālākai darbībai šajā vidē.
Vidē, kuru radīja pats bērns, viņš jūtas omulīgāk un drošāk. Priekšmetu sakārtojumā pēc bērna atpazīst sava absorbējošā gara struktūru. Kā arī savas vides radīšanā bērns iegūst patstāvību.
Taču bērns pilnībā nevar radīt sev auglīgo vidi savai pilnvērtīgai attīstībai. Tajā var palīdzēt pieaugušie. Šāda vide ir bērnu iespēju vide. Videi jāatbilst tagadnes kultūrai, jo šajā kultūrā viņam kā pieaugušajam būs jādzīvo un tā tālāk jāattīsta. Videi jāatbilst divām pamatprasībām: 1) tai jāatbilst bērna sensabilitātes periodiem un 2) kultūrdotumiem – valodai, matemātikai, bioloģijai u.c. * šajā vidē vispirms jābūt lietām, kuras pēc lieluma būtu piemērotas bērnam, lai bērns rotaļām domātās lietas būtu patiešām viņam atbilstošas, ne par lielu, ne par mazu, ne pārāk smagas, lai viņš ar tām spētu darboties. Tātad bērna attīstībai saskaņā ar Marijas Montesori piedāvāto metodi ir nepieciešamas divas vides: bērna pašveidotā vide un pieaugošo iekārtota vide.
Nākošais sistēmas elements ir palīgs. Tas var būt pedagogs vai vecāki, cilvēks, kas palīdz bērnam iepazīt šo pasauli. Viņiem jābūt labi sagatavotiem, jo viņi aizpilda bērna laiku. Pedagogs vai vecāki organizē bērna vidē, dažādās darbības izpausmēs. Viņiem ir jārespektē bērna vēlmes, jo tās virza bērna attīstību. Galvenais moments, kas jāatceras, ka pedagogs vai vecākais ir tikai palīgs. Viņš nekāda gadījuma nedrīkst kļūt par vadošo elementu. Bērns ir šī procesa virzītājs, jo viņš ar pārliecību izvēlas to darbu, kas atbilst viņa interesēm. Montesori izvirzīja bērna pašdarbības principu. Bērna pašdarbības avots ir viņa bērnišķīgā spontānā brīvības izjūta. Pedagogs vai vecākais tikai koriģē bērna vēlmes. Tāpēc Montesori metodē darbojas princips, saskaņā ar kuru ir aizliegti sodi un aizliegumi. Bērnam nedrīkst aizliegt iepazīt pasauli un iegūt jaunas zināšanas, kā arī sodīt par to. Nav arī apbalvojumu. Montesori uzskata, ka ir slikta tāda audzināšanas sistēma, kura paredz uzslavu lietošanu, lai panāktu bērna mācīšanos. Uzslava, apbalvojumi un sodi iedarbojas uz cilvēces slikto pusi – uzskata Montesori. Ja tos lieto, tas sanāk, ka bērns izpilda darbības nevis pēc paša vēlmēm , bet gan ārēja ietekmē.
Tāpēc viņas metodi dēvē arī par ,,brīvo audzināšanas’’ metodi. Montesori izpratnē nodrošināt bērnam brīvību, nozīmē nodrošināt bērnam priekšmetu un materiālu brīvo izvēli, brīvu pārvietošanos, lai sadarbotos ar citiem bērniem un dzīvē vispār, kā arī brīvi izvēlēties koncentrēšanas ilgumu, tas nozīme pašam noteikt, cik ilgi nodarboties ar katru noteiktu darbību. Ar bērna brīvību viņa arī saprot neiejaukšanos bērna augšanas procesā. Viņa nenoliedz, ka pastāv nepieciešamība arī pēc ārējas palīdzības, bet tikai tādai, kas nekādi netraucē, neierobežo bērna paša kustības. Tātad galvenais dotas metodes darbības princips ir bērna brīvas pašattīstības princips.
Viens no interesantākajiem sensitīvajiem periodiem ir tā sauktais ,, kārtības periods”. M.Montesori apgalvo, ka bērnam, sākoties otrajam dzīves gadam un turpinoties apmēram divus gadus, piemīt ,,raksturīga kārtības mīlestība”. Bērnam kārtība un stabilitāte apkārtējā vidē ir nepieciešama tāpēc, ka viņš veido pats sevi no šīs vides elementiem. Viņa prāts nav tikai apkārtējas vides spogulis. Jau no paša sākuma notiek informācijas atlase, veidojot bērna priekšstatu krātuvi.
Vienlaicīgi ar sensatīvo kārtības periodu un daļēji saistībā ar to parādās maza bērna interese par maziem objektiem. Jāatceras, ka šajā periodā rodas ne tikai bērna prāta noteikta attieksme pret attiecīgajiem vides elementiem, bet attīstības procesā izveidojas un pilnveidojas arī noteikta funkcija. Ir zināms, ka bērns pirms saprata iestāšanās izrāda sevišķu interesi par visdažādākajiem maņu iespaidiem- krāsām, skaņām, formām utt. Šis vecums sakrīt ar maņu orgānu pilnveidošanās procesu. Montesori uzskata, ka tas ir pamats, uz kā bērns vēlāk var veidot izvērstāku radošo domu un skaidrāku abstraktu ideju.
M.Montesori atklāja, ka vislabākais vecums, kas mācīties rakstīt ir trīsarpus līdz četrarpus gadu vecumam. Vecumā no septiņiem līdz deviņiem gadiem bērns pārdzīvo gramatikas sensitīvo periodu.
Pie valodas apgūšanas Montesori pieskaita arī matemātiku, uzskatot, ka tā ir viena no cilvēka valodām, turklāt tikpat dabiskā, piemēram , žestu valoda.
Jāatzīmē, ka bērnam vieglāk ir attīstīties un mācīties grupā ar citiem bērniem. Bērns labāk apgūst vielu, ko skaidro cits bērns nekā pieaugušais. Tas var būt izskaidrojams ar to, ka pieaugušais redz lietas savādāk nekā bērns.
Marija Montesori savas audzināšanas teorijas ietvaros izstrādāja speciālus didaktiskus materiālus, kas palīdz bērna attīstībā. Viņa atzīst, ka tas, ko bērns izvēlas, ir nozīmīgs viņam pašam. Montesori materiāli paver jaunas iespējas bērnu attīstīšanā un rehabilitācijā, ievērojot bērna spējas, sensatīvos periodus un īpašās intereses. Visi Montesori sistēmas didaktiskie materiāli attīsta bērna rēķināšanas pamatiemaņas, vizuālas spējas, sagatavo abstraktai domāšanai, jo darbojoties ar šiem materiāliem , bērns salīdzina, mēra, šķiro.
Savas pedagoģiskās darbības sākumā viņa izstrādājusi didaktisko materiālu, kas sastāvēja no 26 ierīcēm, kas paredzētas sajūtu attīstīšanai, atskaitot garšas un ožas sajūtas.
Visiem didaktiskiem materiāliem, ko izstrādājusi Marija Montesori, ir viena kopīga īpašība: katrs didaktiskais materiāls bērnam ir interesants, bet bērnam, darbojoties ar to, iespējama arī kļūdīšanās, un šīs kļūdas (neveiksmīgs mēģinājums) pašas rosina bērnu atkārtot vingrinājumu, izlabot tās.