Aleksandrijas Bibliotēka – senākā un milzīgākā bibliotēka cilvēces vēsturē!

Saukta arī par „Aleksandrijas muzeonu.” Tā bija zinātnes, literatūras un augstākās izglītības iestāde Aleksandrijā, kam bija starptautiska nozīme antīkajā pasaulē.

Vēsture. Uzcēla III gs.pmē. Ptolemaja II valdīšanas laikā. Vēstures avoti liecina, ka tajā tikuši glabāti 400-700 tūkstoši papirusu ar seno autoru darbiem un tā bija lielākā bibliotēka antīkajā pasaulē.
Bibliotēka atradās Muzeja (muzeona) ēkā, ko uzcēla drīz pēc Aleksandrijas pilsētas oficiālās dibināšanas 332.gada 20.janvārī pmē. Visdrīzāk to dibinājis grieķu filozofs-peripatētiķis Falēras Dēmetrijs, kad atbēga no Grieķijas uz Ēģipti, pēc faraona Ptolemaja I rīkojuma.
Bibliotēka tika organizēta pēc Atēnu filozofisko skolu, īpaši Līkeja, parauga. Bibliotēku vadīja augsta ranga priesteris. Helēnisma posmā to iecēla ķēniņš/faraons, bet romiešu periodā – imperators.
Ptolemaju valdnieki darīja visu, lai šeit varētu uzkrāties milzīgas Senās pasaules zināšanas: zinātnieki te varēja dzīvot bez maksas, viss, arī ēdiens, tika apmaksāts no valsts kases. Visas pieejamās grāmatas tika pārrakstītas un iztulkotas grieķu valodā. Likums prasīja katram kuģim, kas piestāj pilsētas ostā, nodot esošās grāmatas pretī saņemot kopijas. Tika uzpirktas privātās bibliotēkas un zināšanas turpināja uzkrāties. Rezultātā bibliotēkā tika uzkrāti ap 700 000 grāmatu, rakstītas uz papirusa vai pergamenta.
Tādējādi grieķu valdnieki mēģināja nodibināt grieķu kultūras hegemoniju pār pakļautajām tautām, tās apguva valodu un tika audzinātas grieķiskā garā. Drīz to saprata arī vietējie ēģiptiešu priesteri un sāka izrādīt nepatiku.
Bibliotēkas vadītājs kādu laiku bijis arī Rodas Apolonijs.

Zenodots no Efēsas (~325.-~260.g.pmē.) – pirmais bibliotēkas vadītājs.

Bibliotēkas nopostīšana. Pavisam bibliotēka tika postīta un dedzināta 3 reizes. Bibliotēku daļēji izpostīja romieši, pēc tam kristieši, atlikušo pēc vairākiem gadsimtiem lika sadedzināt kalifs Omārs.


Pirmo reiz tā nodega tad, kad Aleksandriju bija aplenkuši Jūlija Cēzara leģioni. Cēzars gan pēc sava triumfa dāsni kompensēja ēģiptiešiem zaudējumus un to rīcībā pilnībā nodeva Pergamas bibliotēku. Tomēr tā bija tikai kvantitatīva, ne kvalitatīva kompensācija.

Tā dega arī 273.gadā, kad Aleksandriju ieņēma imperatora Aureliāna karaspēks. Zinātnieki bibliotēkas atlikumu pārveda uz Serapeumu, kur turpināja savu darbu. 391.gadā Serapeumu sagrāva kristiešu fanātiķi.

Otro reizi to nodedzināja 415.gadā, kad uz to kristiešu fanātiķus sakūdīja Aleksandrijas bīskaps Kirils. Tā nu vienā „Jēzus mierā” gadsimtu rakstiem tika pielaists sarkanais gailis. Pa ceļam no lekcijām tika nosista arī ezotēriķe Ipātija.

Trešo reizi. Leģenda stāsta, ka pēc Aleksandrijas ieņemšanas VII gs. sākumā kalifs Omārs pavēlējis sadedzināt bibliotēku ar senajiem rakstiem, paziņodams: „Ja grāmatās nav sacīts tas pats, kas rakstīts Korānā, tad tās jāiznīcina, bet, ja sacīts tas pats, tad tās nav vajadzīgas.”
Musulmaņu karavadonis Amru, ieņēmis Aleksandriju 642.gadā, grieķu un romiešu rakstu ruļļus izmantojis, lai kurinātu Aleksandrijas pirtis. 4000 pilsētas publiskās pirtis ar tiem kurināja 6 mēnešus.
Tomēr pastāv versija, ka visi ruļļi tā arī nav tikuši iznīcināti un IV gs. (vai tad pirms Kirila trakošanas?) ievērojama rokrakstu daļa tikusi izvesta uz Vatikāna bibliotēku, kur tie tiekot glabāti vēl šodien. Protams, pētniekiem tie ir tikpat nepieejami, it kā būtu sadeguši.

Krājumi. Tur glabājušies 500 000 zinātnieka Ptolemeja I Sotera sējumi, kas saturēja visas cilvēces mītus, teiksmas un nostāstus. Kopumā tur glabājušies vairāk nekā miljons ruļļu. Domā, ka arī slavenā Pirī Reisa karte tapusi uz bibliotēkas karšu bāzes.
Aleksandrijas bibliotēkā glabājās visu pilsētas tehnisko brīnumu apraksti.
Filons, Bizantijas. Deviņas grāmatas par sviras darbību, katapultām un pneimatiku.
Aleksandrijas Hērons. „Pneimātika.” Citas grāmatas.

Avots:

http://www.aliens.lv/joki/206-enciklopedija-civilizacijas-un-kulturas/a?start=350www.aliens.lv