Kādēļ bērnu un vecāku attiecībās notiek nebeidzamā kliegšanas un konflikti? Šajā tēmā mēs kopīgi mēģināsim noskaidrot, kā var tik vaļā no šīm galīgi neforšajām lietām.
Ir daudzi lieliski veidi, kā var sevi kontrolēt brīdžos, kad gribas paaugstināt savu balsi: ieelpot 10 dziļas elpas, atstāt istabu, saskaitīt līdz 10. Bet, diemžēl, situācijas noteikti atkārtosies, tādēļ ir daudz efektīvāk atrast iemeslus bērna nepaklausībai, kas visbiežāk noved pie kārtējās kliegšanas un konfliktiem. Kad mamma vai tētis saprot šos konflikta iemeslus, viņiem ir iespēja pieņemt pareizos lēmumus. Uzmanības trūkums ir visbiežākais bērna nepaklausības cēlonis. Kā piemērs: jūs runājat pa telefonu, pie jums pienāk bērns, lai parādītu, ko ir uzgleznojis, jūs neatbildat; atnāk otro reizi, jūs ignorējat; trešajā reizē viņš nogāzīs puķu vāzi, kas noteikti pieversīs jūsu uzmanību, vaine? Visticamāk, jūs viņu nobārsiet vai pat sodīsiet. Tādā veidā bērniņs iegūs viņam tik kāroto uzmanību, kaut arī tā būs ne visai patīkama pieredze. Zemapziņas līmenī bērnam izstrādājas apkārtējās vides uztveres modelis, kurš liek domāt, ka, ja viņš uzvedas labi, tad viņš netiek pamanīts, bet, ja uzvedas slikti … tad mamma atkal uz viņu kliegs, tādā veidā kārtējo reizi nostiprinot nepareizu komunikācijas modeli un veidojot nebeidzamo konfliktu loku. Bet, kā pareizi pievērst bērnam uzmanību? Pareiza uzmanības pievēršana ir tad, kad vecāki atstāj visas savas darāmās lietas maliņā, ieklausās bērnā, kaut ko paskaidro, apskauj un kopā ar viņu pavada laiku. Ja jūs esat aizņemti, pieversieties bērnam vismaz uz minūti. Paskaidrojiet savam dēlam vai meitai, ka pēc kāda laika jūs noteikti varēsiet pilnībā pievērst savu uzmanību viņiem. Vai arī vienkārši pastāstiet bērniem, ka viņi jebkurā laikā pie jums var pienākt un jūs vienmēr viņus apskausiet un samīļosiet. Jebkāda veida kontakts ar bērniem, vai tas būtu pieskāriens, vai viņu uzklausīšana vai saruna, visi viņi nāks par labu jūsu attiecībām. Eksperimenta labad mēģiniet pievērsties bērnam 2 reizes dienā pa 15 minūtēm (laiku jūs varat plānot paši, bet ne mazāk par pusstundu dienā) kopīgai spēlei, kopīgā laika pavadīšanai vai sarunai. Izslēdziet visus telefonus un neļaujiet jebādiem faktoriem sevi novērst no jūsu bērniņa. Šī pus stunda ir tikai jūsu un viņa, un nekas cits nedrīkst jūs traucēt. Tādā veidā bērniņš ikdienā dabūs pietiekoši daudz uzmanības no jūsu puses un viņa uzmanības modelis sāks mainīties. Šajā laikā ir svarīgi darīt tieši to, ko vēlas jūsu bērns, bez pamācīšanas un kritikas. Pakāpeniski, uzkrājot šos pozitīvos iespaidus, bērns sāks ar jums just emocionālu saikni. Jā, tas prasīs laiku, bet rezultāts noteikti būs.
Jau no agras bērnības bērni sāk aktīvi parādīt savu personības „ES”. Ir svarīgi, lai viņi saprastot, ka arī viņi kaut ko kontrolē. Vecākiem ir jāmācās pieņemt fakts, ka bērnam ir savs viedoklis, un viņam ir tiesības kautkam nepiekrist . Attiecībā pret pieaugušajiem, mums ir izpratne, ka mums nav tiesības viņus piespiest kaut ko darīt, izdarīt spiedienu pret viņu pašu gribu. Bet kādēļ lai mums nebūtu tādas pašas izpratnes par bērniem? Galvenais ir atcerēties, ka cieņa pret bērna viedokli nav tas pats kas visautļautība. Cieņa pret bērna izvēli vai rīcību ir vecāku spēja psiholoģiski pareizi izskaidrot savu viedokli, bez kliegšanas palīdzīas. Ar bērnu ir nepieciešams sarunāties, pamācīt viņus kā pareizi darīt kādas konkrētas lietas vai kā pareizi rīkoties kādā no situācijām. Bērniem ir svarīgi darīt lietas, kas viņiem ir interesantas, apvienojot spēli un fantāziju. Tas nozīmē to, ka jums ir jābūt jūsu bērna pasaku tēlam. Ja jums ieksā ir vismaz 20% no visas jūsu enerģijas, kuru jūs varat veltīt savam bērnam, tas jau būs lielisks sākums jaunu, pozitīvu attiecību veidošanā. Nepaklausības cēlonis var būt arī pārmērīgs enerģiskums, bads, miega trūkums, adaptācija bērnudārzā vai jebkādi citi apstākļi (piemēram, parādījies jauns ģimenes loceklis vai ģimene ir mainījusi dzīvesvietu). Vienkāršākais risinājums ir novērst cēloni, ja to var izdarīt ātri, vai dot mazajam cilvēciņam nepieciešamo atbalstu un uzmanību. Bērni ļoti ātri pielāgojas apkārtējai pasaulei. Kad mēs esam dusmīgi, mēs piedzīvojam spēcīgas negatīvas emocijas. Dusmojoties un kliedzot uz bērnu, bieži vien bērniņš īsti pat nesaprot, ko viņš ir izdarījis nepareizi un kādēļ uz viņu kliedz. Tādā veidā mēs bērnos iestrādājam kompleksus un bailes, kuras var parādīties nākotnē. Vecākiem ir svarīgi atcerēties to, ka viņu bērns nekad nav bijis pieaudzis, viņš nezina kā parīkoties kādā konkrētā situācijā. Tādēļ lieku reizi nekliegsim, bet mēgināsim pie situācijas pieiet objektīvi un mierīgi, lai katrā ģimenē būtu vairāk pozitīvu un mīlestības pilnu mirkļu 🙂