Reinkarnācijas jeb pārdzimšanas ideja nav likusi mierā cilvēces prātus jau kopš seniem laikiem. Daudziem tas nav apspriežams jautājums, piemēram, austrumniekiem, kas paļaujas uz atdzimšanu saskaņā ar savu reliģiju. Bet arī rietumniekiem šis neapzinātais laukums kalpo kā mūžīgais dzinējs, meklējot pierādījumus visdziļākajam esības noslēpumam – no kurienes mēs nākam un uz kurieni dodamies un – galvenais – kāpēc?
Teju katram savā mūžā bijis kāds dīvains sapnis, atgadījums vai sastapšanās, kad liekas – tas ir jau bijis, tas ir tuvs un pazīstams. Un gribot negribot tad jāaizdomājas – kur un kas es biju, pirms piedzimu šajā veidolā? Droši vien no šādiem minējumiem arī radies latīņu vārds reinkarnācija, kas nozīmē – atgriešanās miesā.
Indiešu seno rakstu pārzinātājs un dzīvesveida praktiķis, vēdiskais astrologs un psihologs Oļegs Torsunovs mūsu dzīvi salīdzina ar notiekošo augstskolā: “Ir divu veidu studenti: vieni mācās katru dienu, otri – tikai uz eksāmenu. Apzinīgos eksāmens vairs nebiedē. Un tieši tas pats notiek dzīves noslēgumā. Ja dzīvojam pareizi, nav bail no nāves, ja ne – kaut kas biedē. Tas tāpēc, ka dvēsele zemapzināti jūt – tās ceļš turpināsies, jautājums tikai – kurp?”
Es neesmu Daniels!
“Šīs nav manas mājas, es vēlos doties mājās, tu neesi mana māte,” divu gadu vecumā mammai paziņoja libānietis Daniels Jurdi. “Es neesmu Daniels, mani sauc Rašids!” Daniels turpināja pārsteigt māti. Kad Daniels reiz devās garām pludmalei, viņš sāka raudāt un pavēstīja: “Šeit es nomiru… Mans draugs Ibrahims paaugstināja ātrumu, zaudējot kontroli pār auto, un es izlidoju no tās, piezemējoties tieši uz galvas. Man bija tikai 25, kad nomiru.” Izdzirdot Ibrahima vārdu, Daniela māte sastinga – tieši tas bija pirmais vārds, ko mazais Daniels bija izrunājis.
Daniels iecirtīgi atteicās saukt savu tēvu vārdā, apgalvojot – viņa īstais tēvs ir Naims Kadedžs. Savam tēvam viņš teica: “Tu neesi mans tēvs, mans īstais tētis ir miris.” Daniela māte centās noskaidrot, vai tāda Kadedžu ģimene eksistē un vai tajā kādreiz ir dzīvojis Rašids. Izrādījās, ka bija gan. Kadedžu ģimene zaudēja Rašidu, kad viņam bija 25 gadi. Viņš cieta autoavārijā, nomirstot uz vietas. Daniels stāstīja, ka pēdējā atmiņa no viņa iepriekšējās dzīves bijusi ātrās palīdzības mediķu saruna: “Atstāj viņu, liec mierā, viņš ir miris…”
Kad Daniels pirmo reizi šajā dzīvē ieraudzīja Kadedžu ģimeni, viņš visus pazina, katru uzrunājot vārdā. Arī savu draugu Ibrahimu. Savukārt Kadedžu ģimene Danielā atpazina Rašida sejas vaibstus. Un Danielam, tāpat kā Rašidam, ļoti garšoja banāni.
Tagad Daniels ir precējies un strādā par grāmatvedi. Vienu divas reizes mēnesī Daniels apciemo Kadedžus vēl aizvien. Savas atmiņas par iepriekšējo dzīvi Daniels nav aizmirsis, taču, kopš satika Kadedžus, ir laimīgs un apmierināts arī ar esošo dzīvi… vienīgi viņu visu laiku moka fobija no sacīkšu auto un ātruma vispār.
Bērni atceras – vēlāk aizmirst
Stāsts par Danielu Jurdi bija viens no gadījumiem 20. gadsimta kanādiešu zinātnieka Aiena Stīvensona 40 gadu ilgajā pieredzē, izsekojot reinkarnācijas pēdas. Stīvensons pirmo reizi sastapa Danielu, kad zēnam bija 10 gadu, un pēc tam vēl satikās ar viņu 29 gadu vecumā. Tad arī Stīvensons ievēroja, ka Danielam Jurdi un Rašidam Kadedžam patiešām ir līdzīgi sejas panti.
Psihiatrs Aiens Stīvensons bija viens no pirmajiem un zināmākajiem reinkarnācijas pētniekiem. Hipnozes laikā viņa intervējamie atcerējās savas iepriekšējās dzīves, taču ārsts pievērsa uzmanību stāstiem ne vien izmainītā apziņas stāvoklī, bet arī apzinātiem, kurus viņam uzticēja galvenokārt bērni. Lai tiktos ar ģimenēm, kuru bērni teica, ka atminas iepriekšējo dzīvi, Stīvensons veica izpēti visā pasaulē, devās pat uz Āfriku un Aļasku.
Ārsta pētījumu lokā nonāca arī bērni ar iedzimtiem miesas bojājumiem. Un viņi visi kā viens atcerējās, kā iepriekšējā dzīvē tikuši nogalināti, norādot uz savām rētām. Vieni stāstīja, ka viņu dzīvi noslēdzis lodes šāviens, otri – ka naža dūriens. Dažkārt bērni atcerējās arī savas bijušās inkarnācijas slepkavu – kādu kaimiņu vai draugu. Vēlāk medicīnas iestādēs un policijas iecirkņos Stīvensons atrada nepieciešamos pierādījumus – personas, par kurām bērni stāstīja, tiešām eksistēja.
Laiks starp iemiesošanās reizēm sasniedza pat vairākus simtus gadu, tāpēc pievērst uzmanību pagājušās dzīves slepkavam vairs nebija nozīmes.
Bērni, kurus Stīvensons pētīja, visbiežāk sūdzējās, ka ilgojas pēc iepriekšējās ģimenes un nevar pieņemt esošo. Ārstu pārsteidza, ka viņi atcerējās savas iepriekšējās dzīves ģimenes locekļus, pat dzīvnieku vārdus un smalki varēja aprakstīt vidi, kurā bija dzīvojuši. Tomēr Stīvensons secināja, ka ap pusaudžu gadiem vairākums savu pagājušo dzīvi pakāpeniski aizmirsa.
Vēdu filozofija māca, ka dvēsele ir mūžīga. Tas nozīmē, ka dvēsele netiek radīta ieņemšanas brīdī, bet pastāvēja pirms tam un turpinās pastāvēt arī pēc nāves. Dvēseles pārceļošanās likums saucas karmas likums. Tas ir cēloņu un seku likums, un visam, kas ar mums notiek tagad, ir cēlonis pagātnē. Katra mūsu darbība ir kā sēkla, kuras augļus mēs plūcam pēc kāda laika. Dažus augļus mēs plūcam jau šajā dzīvē. Piemēram, kad mēs nodarbojamies ar sportu, mēs kļūstam stiprāki, bet, ja lietojam alkoholu, radām cēloni, kurš izraisa slimības. Kaut kādi augļi būs jābauda nākošajā dzīvē, ar to var izskaidrot iedzimtas slimības vai nāvi agrā vecumā. Vēdu raksti apgalvo, ka piedzimšanas vieta, valsts un ģimene, noteikts ķermenis, prāta īpatnības, ciešanas un prieki, ko baudām, nav nejaušība, bet gan pagātnes iemiesojumu sekas.
Informācijas avoti: